Apsīšu Jēkabs

Neej nekur, kur gods un sirdsapziņa tev liedz iet, nedari nekā, kas nav caurcaurēm labs un patiess, nedari nekā, par ko tuvākais uz tevi varētu raudāt un žēloties, un ja tev arī liktos, ka pasaule tevi tādā ceļā viļ – šis ceļš tevi nevils nekad. (Apsīšu Jēkabs)

Ģimenes fotogrāfija. 1928.gadā Rīgā, K. Barona ielā 37/39, meitas Mildas dzīvoklī. Pirmajā rindā tup uz grīdas no kreisās puses:mazmeita Margrieta Biruma, dzim. Jaunzeme, mazmeita Ilze Golte, dzim. Jaunzeme,Māre Zalpiņa, dzim. Jaunzeme, mazmeita Rute Jaunzeme. Otrā rindā no kreisās sēž: Marģers Baltgailis (meitas dēls), Apsīšu Jēkabs, Beāte Jaunzeme; (Apsīšu Jēkaba dzīvesbiedre), dzim. Krievs, Roberts Baltgailis ( meitas vīrs), Milda Baltgaile, dzim. Jaunzeme – Apsīšu Jēkaba meita. Trešajā rindā no kreisās stāv: Biruta Jaunzeme, dzim. Celmiņa (dēla Ata sieva), Atis Jaunzems (dēls) – mācītājs, Ēriks Baltgailis (meitas dēls), Jānis Jaunzems ( dēls) – ārsts, ķirurgs, Evelīne Jaunzeme (dēla Jāņa sieva) dzim. Goldberga.

Apsīšu Jēkaba dzīves gājums

Apsīšu Jēkabs izpētījis baznīcgrāmatās savas dzimtas vēsturi, izsekodams tai līdz Pētera Lielā laikiem. Tālākās zīmes nozudušas, jo baznīcgrāmatas gājušas bojā Ziemeļu kara laikā. Jaunzemju cilts sakne, ciltstēvs Jaunzemnieku Jēkabs dzimis 1717. gadā, sieva Mārdža. Viņu ģimenes sazarojums plašs: četri dēli un piecas meitas.
Vai tev ir bērnība? Tad tu pazīsti laimi. Tad tu pazīsti arī to dārzu, no kura iziet cilvēka mūža gaita.
Apsīšu Jēkaba dzīves gaitas sākas Lizuma Kalaņģos, Velēnas draudzē, Vidzemē. Te viņa bērnības brīnumdārzs, no kura tik daudz ceļu – gan lielu, gan mazu – aizvijas pasaulē.
Tu stāvi krustceļos un nezini, pa kuru lai iet. Labi, ja tevim ir spēks un ticība. Ticība ir labākā ceļvede un nemaldīgais kompass, kam var droši uzticēties un paļauties.
Jau no mazām dienām cilvēkam jāpieradinās pie darba, jo darbs ir visas cilvēces reālais pamats. Mazais ganiņš kar kulīti kaklā un vada savu ganāmpulku pa Putekli un Sauternīcu uz zaļajām tērcēm un ganībām. Mājinieki nevar vien nopriecāties par ganiņa čaklumu. Reizēm Jānis nes mājup no gāršas liepas, kļavas un sērmukšus un stāda tos ap māju…
Kad jāiet uz skolu, sirds paliek smaga, smaga…
Ar miesu un dvēseli viņš saaudzis ar māju, ka grūti no tās šķirties.
Gan skolā labi veicas ar lasīšanu, rēķināšanu un vācu valodu, bet Jānim rūp māja, viņš skumst pēc savējiem…
Jau pirms skolā iešanas tēvs iemācījis Jāni rakstīt, lasīt un rēķināt, redzēdams lielo centību, tēvs saka, ka Jāni izskološot, lai arī nāktos atdot pēdējo kreklu. Ar Dievvārdiem un dziesmām izvadīts, Jānis iestājas Velēnskolā 1868. gadā, kuru beidz 1872. gadā.
Jānim, aizverot bērnības brīnumdārza vārtus, paveras divi ceļi: viens uz tālākām skolas gaitām un gaišāku nākotni, otrs – mājā pie zemes darbiem, mūžīgas rūpes un ciešanas. Jānis grib palikt mājās un ģimenes vidū. Tēva labais nodoms redzēt dēlu izskolotu draud izjukt.
Tad iejaucas māte un ved dēlu uz Cēsīm, lai eksaminētu vietējā apriņķa skolā. Uzņemts un bagāts ar piedzīvojumiem, Jānis pārbrauc mājās.
Nu viņš izšķīries, pa kuru ceļu tam iet, stāvēdams dzīves liktenīgajos krustceļos. Nevis arkls, izkapts un sprigulis, bet – spalva. Un, kauču ar grūtu sirdi, augusta sākumā viņš saka mājai ardievas, dodamies pasaulē.
Dzīves temps pilsētā citāds, kā uz laukiem. Redzot birstošās lapas, Jānis atceras kluso gāršu, mežu, māju, un viņu sagrābj nevaldāmas sēras pēc mājām. Un Jānis neizsakāmi laimīgs, kad tēvs ar māti atbrauc ciemos.
Kopīgi viņi apmeklē tēva labdara Šatca kapu, kur dziļā godbijībā noliec galvas.
Saņēmis mājas sveicienus un vecāku svētību, Jānis mierīgi turpina mācības.
Pēc Cēsu apriņķa skolas absolvēšanas 1875. gada 7. janvārī iestājas Sinoles pamatskolā tēvam par palīgu. Pa vasaru Jānis darbojas kā palīgs Velēnas draudzes skolā. 1878.gada augustā iestājas Cimzes skolotāju semināra augstākajā klasē. 1879.gada jūnijā Jānis Jaunzems saņem seminārā draudzes skolotāja un ērģelnieka diplomu. Visi ceļi uz tautskolām viņam nu vaļā.

Apsīšu Jēkabs ar lielu sirsnību un atsaucību atceras savus vecākus. Kas būtu iznācis, ja vecāki toreiz būtu uzklausījuši viņa jaunības vēlēšanos kļūt par skroderi? Un atkal viņam sirds atveras dziļā pazemībā: „Bet tev, kas tu tik sparīgi pretojies un vadīji mani tādā ceļā, no kā tu cerēji visvairāk labuma un svētības, tev, tēv, es vēl gribētu skatīties acīs un spiest tev atdzisušo roku un pateikt tavai karstajai sirdij, kas sen jau beigusi pukstēt, kuras mīlestību es tik vēli, vēli vēl sāku saprast un cienīt.!

Nu, kad es to atzinis un sapratis, nu tevis vairs nav, ko nu līdz mana pateicība! Tad, kad man tava sirds tādu mīlestība rādīja, tad es tās nesapratu, es nezināju, ka tā mīlestība, es to turēju par sava prieka un brīvības kavēkli. Tagad zinu, cik tā mīlestība bija karsta un svēta, bet nu tu jau zem kapa velēnām.
Ak, māt, tu nu guli mierā, bet kā lai es pateicu tev par tavu lielo mīlestību un nomodā būšanu?
Cik reižu tu tā par mani neesi baiļojusies un nomodā stāvējusi?
Un tomēr, lai ar’ tā šķirti, mēs jūtamies tagad kopā, vienoti vienā mīlestībā, vienās domās, vienā prātā. Tagad, lai arī vēlu, bet tomēr!..
Tas brīdis ir nācis un piepildījies, un nāks vēl viens labāks un jaukāks, kad atkal visi tiksimies tur pie tām kristāla upēm, kur dzīvības koks mūžam zaļo, kam lapas nekad nesavīst.”
Šais dziļi izjustajos vārdos izskan mūžības sajūta.
„Esmu bijis skolotājs nu jau piecdesmit gadu, un tikai Latvijā, Vidzemē. Ar skolotāju darbu esmu pelnījis savu dienišķo maizi, no tā arī pārticis, un, paldies Dievam, izticis. No sava darba un spēka, cik nu spējis un pratis, esmu centies dot sabiedrībai to, ko pienākums man uzlika, blakām tik, tā aiz patikšanas un sirds skubinājuma, esmu ņēmis arī spalvu rokā, nemaz necerēdams un nedomādams kādreiz būt par rakstnieku. Nejauši par to esmu ticis. Pašam bija jābrīnās, ka šur tur atklātībā sāka jau mani minēt par rakstnieku…”
Ganību norās, ganu ceļa malā, vēl šo baltu dienu, zemē iegrimis, guļ milzīgais akmens, uz kura sestdienās sēdējis mazais ganiņš Apsīšu Jēkabs.
Nosirmojis akmens un laiks, vien rakstnieka piemiņa gatvē un birztalā šalks un šalks mūžam jaunām lapu balsīm.

No Viļa Zvaigznīša materiāliem

Comments are closed.