Valodniecība

Apsīšu Jēkaba devums valodniecībā

Pirmā interese par valodu Apsīšu Jēkabam rodas, mācoties Cimzes skolotāju seminārā. Latviešu valodas stundās audzēkņi J.Cimzes vadībā iepazīstas ar latviešu tautasdziesmām, analizē to valodu. Tiek aplūkoti arī tā laika latviešu prozas paraugi – Jēkaba Zvaigznītes „Pasaciņas”, Jura Neikena stāsti un brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”. Kā atceras Apsīšu Jēkabs, viņam drusku savāda šķita teikumu konstrukcija ar izteicēju arvien pašās beigās.
Žurnālā „Austrums” 1885.-1886. gadā iespiesta Apsīšu Jēkaba publicistisku rakstu virkne „Vēstules iz tēvijas”. Vairākas vēstulēs runāts arī par valodas jautājumiem.
Pirmajā vēstulē Apsīšu Jēkabs izvirza prasību, „lai mācītāji, kas māca latviešus, lai ārsti, kas ārstē latviešus, lai tiesneši, kas tiesā latviešus, mācētu latviski.” Tālāk viņš norāda, kas notiek, ja tie, kam jārūpējas par latviešu dvēseli, miesu un jālemj viņu liktenis, nemāk latviski.
Otrajā vēstulē Apsīšu Jēkabs asi vēršas pret to latviešu tautas daļu, kas vārdos ir lieli patrioti, bet sirdī – vācieši. Viņš raksts: „Savu valodu mīlējot, mums nav sveša jāienīd vai jānicina, nē, cienīt, kas cienījama – un kura valoda gan kā valoda nebūtu cienījama, nebūtu ievērojama? Tādēļ nedomā arī, ka man jel kas būtu pret vācu valodu kā pret valodu, tomēr sarunas, sadzīves valoda, lai ir latviešu valoda.”
Piektajā vēstulē Apsīšu Jēkabs min paraugus, no kā var mācīties labi valodu. Viņš raksta: „Avots, no kā smelt tīru, skaidru, nesamaitātu valodu, daudzkārt arī jau radīts – tas ir mūsu tautas dziesmas. Šī būtu viena klēts – mūsu tautas dziesmu klēts, kurā ieslēgta valodas bagātība un daiļums.” Par otru bagātību avotu poētiskās valodas dēļ Apsīšu Jēkabu uzlūko Bībeli.

Apsīšu Jēkabs darbojies vairākos valodniecības novados. Viņam pieder pētījums „Par lizumniešu izloksni”, kas publicēts 1914. gadā. Darbs sarakstīts Lizuma izloksnē. Autors parakstījies – no Apsīšu Jēkaba. Kā zinām, nevienai mūsu izloksnei savas rakstības nav! Izloksnes pierakstā tiek izmantota fonētiskā transkripcija. Apsīšu Jēkabs tādēļ izvēlējies kompromisu – viņš gan parāda fonētiskās un leksiskās īpatnības, apzīmē intonācijas (kaut arī nekonsekventi), divskani [ uo] , bet pamatā tomēr izmanto morfoloģisko principu.
Lizumnieši nelieto mīkstināto r, svešvārdus viņi izrunā ar galotni  – e, piemēram, arbūze, komēte, planēte, Reine. Apsīšu Jēkabs samērā detalizēti aplūko visas vārdšķiras, dod lokāmi vārdu paradigmas. Raksta nobeigumā viņš sniedz arī dažus nostāstus par Lizumu un sakāmvārdus, ko dzirdējis dzimtajā pusē.
Apsīšu Jēkabs ir liels sava dzimtā novada patriots. Par to liecina arī brošūra „No Lizuma senatnes”, kurā apkopotas valsts vēsturiskā arhīva Apsīšu Jēkaba atrastās un pārtulkotās 1685. gada un vēlāko gadu revīziju aktis par Lizumu.
Apsīšu Jēkabs asi nostājās pret jauno ortogrāfiju un aizstāj veco rakstību. Par šo jautājumu viņš ir publicējis vairākus rakstus.
Apsīšu Jēkabam rūp latviešu valodas skaidrība un tīrība, tādēļ viņš asi vēršas gan pret vācu, gan krievu valodas ietekmi, saredzēdams tajā gandrīz tikai slikto pusi.

Tomēr Apsīšu Jēkabs raksta arī: „Kultūras tautām un valodām daudz mantu ir kopā. Neviena tauta un valoda nevar iztikt ar sevi vien, nevar arī iztikt bez svešvārdiem, īpaši tiem, kas nākuši kultūras ceļā. Ja tik fanātiski- izskaust visus svešvārdus (ar svešvārdiem rakstnieks saprot arī senākus aizguvumus) – mēs gribētu rīkotie arī savā valodā, kas tad tur vairs paliktu pāri? Kails apkapāts koka stumbrs. Bet mēs tak gribētu redzēt svabadībā augušu kuplu koku ar zariem, lapām, ziediem, augļiem.”
Valodniece Maiga Putniņa atceras, ka profesors J. Enzelīns kādā lekcijā Apsīšu Jēkabu nosaucis par lielo lizumnieti.

Arī mūsu dienās aktualitāti nav zaudējuši Apsīšu Jēkaba vārdi, ko viņš teicis 1927.gadā: „Tikai tad, kad sāk atmest mūsu sētā iesakņojušos uzskatu, kad dzimts latvietis var un prot latviski pareizi rakstīt arī bez mācīšanās, varēsim cerēt uz labošanos. Citās zemēs un sētās par to nebrīnītos, ka tam, kas savā valodā grib pareizi rakstīt tam jāmācās, nopietni jāmācās. Ar valodu ir jānodarbojas, pamatīgi ar to jāiepazīstas, tad tikai arī varēs pareizi rakstīt.”

 

Comments are closed.