Gosupes velna vēsture

Vilis Zvaigznītis

Gosupes velna vēsture

Kādā saulainā 1953.gada vasaras dienā, mēs, 15.CER strādnieki, pēc spriega darba cēliena pie caurtekas būves bijām apmetušies mazās Gosupītes krastā pusdienot.
– Īstā vieta diendusai, – uzkožot maltīti, valodas uzsāka Dambrovs, vīrs pāri piecdesmitiem, – šeit allaž sēdējis pats Gosupes velns, Lizuma muižas gaitniekiem rādīdamies.
– Kā tad, kā tad! – piebalsoja sirmais remontstrādnieks Janītis, – Man māte bērnu dienās stāstīja par šito ragaini veselus brīnumstāstus.
Mūžam rosīgais remontstrādnieks Kalvīšu Jānis pacēla līdzpaņemto piena pudeli.: – Pro! Uz nelabā veselību! Nu tad, Frīdi, rauj velnu stāstu vaļā!
Janīšu Frīdis nelikās divreiz lūgties.

-Nujā. Vecos laikos te, Lizumā, velnu bijis vai biezs. Bet velni nejaukušies vis viens otra lietās: katram bijusi sava, stingri norobežota darbības zona, ja tā varētu teikt. Šis te, Gosupes velns, darbojies no Garā sila līdz Stepiņkalnam (ar šo kalnu tagad sākas Lizuma ciemats, kurā ieved simtsgadīgu ozolu aleja). Ko tik visu elles kungs te nedarījies! Rāvis naktīs tirga braucējus ceļa muklājos, biedējis vēlīnus gājējus, rādīdamies zaļgani mironīgā izskatā, citreiz šāvis gaitnieka kleperim ar zibens pātagu gar pašu ausi, bet visnadzīgāk rīkojies ar žūpām, krogus dzērājiem – tie pa šo ceļu ejot vai vienmēr nokļuvuši tādos staignājos, ka rītā tikai pusdzīvi atkūlušies mājās. Tomēr arī velnam nebijušas nekādas vieglās dienas. Proti, viņš dzīvojis Sinoles silos un katru pusnakti nācies jozt uz darba vietu kilometrus piecpadsmit. Lai nu velnam velna kājas, tak vīram apnikusi tā tālīnā apgaita. Domā – katru nakti jāmet vēl savus kilometrus piecus līkums ap Sārājiem, citādi jāiet gar Velēnas baznīcu, un no tādām vietām velni bijušies trakāk par traku. Un, lūk, šo apsvērumu dēļ velns pēdīgi pārcēlies uz Garo silu. Kā nekā tuvāk šeptei.

– Skaidra lieta, – piebalsoja Morguns, darba biedrs no Ukrainas puses, – velna reizrēķins pareizs. Kas tur vairs par strādnieku, tā noskrējies. Droši vien pēc pārcelšanās velnam plānu izpilde cēlās par vismaz simts procentiem?

– Kā tad, kā tad! – stāstītājs apstiprināja, – Nu velns ķēries klāt pašam Lizuma baronam Volfam. Bijusi nejauka rudens lietaina nakts. Barons pēc kāršu spēles pie Sinoles barona fon Mengdena (spēlējuši dažkārt pat uz dzimtcilvēkiem) braucis mājup krietnā skurbulī. Brauc, brauc, ceļš izmircis, bet karietei priekšā tak divi spēcīgi meļņi. Kā tiek pie Gosupes, tā zirgi apstājas kā rauti. Skatās, priekšā vesels ezers vai līdz pamalei. Upe lietavās pārplūdusi, lieta skaidra. Neko darīt, gan pārbrauks. Tepat jau ceļam vajadzētu būt. Laidīs tik iekšā. Zirgi sprauslo, krāc, kāpjas atpakaļ. Tak ko nelabu laikam nojautuši. Izgrūdis pats barons galvu pa karietes logu. Uzkliedzis kučierim: – Ko stosties! Ņem pa kreisi! Es tev saku ņem pa kreisi!
Kučieris piecirtis meļņiem ar pātagu. Šinī mirklī velns izšāvies līdz pusei no Gosupes dūksnāja un iebļāvies pērkonīgā balsī: -Ņem pa labi! Kad es tev saku – pa labi!

Zirgi krākdami cirtušies sāņus. Dīsteles ripai rāvienā atsprukusi tapa, un tā nu zirgi aizauļojuši ar dīsteli un priekšas ratiem, bet kariete palikusi guļot slīkšņā. Kučieris ar to rāvienu iegāzies upē, kaut kā izplunčojies malā un tajā trakajā nobīlī tik šķinis uz Lizuma pusi kā bez prāta. Gan barons bļāvis: – Apgaidi, Jēkaup, apgaidi, Jēkaup!, – Bet nekā.
Ne dzīves, ne miris otrā rītā Lizuma lielskungs pārvests pilī. Ilgi gulējis slims, vienā laidā murgos vaidēdams un krustus mezdams.

Vīri pasmējās par velna numuru un stāstīšanu pārņēma Dambrovs.

– No Janīšu Frīda stāsta skaidri saprotams, ka velna mājvieta gan toreiz bijusi Gosupe. To pašu varētu apliecināt slīperu cirtējs Rudgalvju Krustiņš, kurš pēdējais no dzīvajiem ticies ar Gosupes kungu. Tas noticis tā: Kādā piķa melnā rudens naktī Krustiņš nācis mājup no Velēnas baznīckroga caur Garo silu. Sils tolaik bijis brangu versti platumā.  Iet Krustiņš un klausās kā vējš gaudo koku galotnēs. Sejā lāso migla. Un tumsa tāda, ka tik tikko var ceļu samanīt. Zari krāc negaisā, īd un vaimanā., nu Krustiņam arī beidzot sametas tā ērmīgi ap dūšu. Domājis, uztaisīs pīpi. Izvilcis repi, piebāzis kaļķi un jau gribējis šķilt kramu, kad saklausās tādu kā dimdēšanu. Ātri pametis skatu pār plecu un kājas palikušas kā stabi: melns un milzu vīrs turpat aizmugurē pāris soļu. Tūlīt apķēries, kas par lietu – ij tumsā saredzams, nācējam viena galva, bet kāja tā kā govs kāja, pti tu nelabais! Piemiedzis acis, varbūt māžs izgaisīs. Nekā! Paskatās atkal – nāk solī solī, ka dimd vien. Un melns kā darva, ij seja melna, bet melnais deguns akurāt kā nelaiķim Lizuma baronam. Ko nu darīs? Mukt? Kur aizmuksi! Vai nezināms, kas velnam par nagiem un kampienu. Saņēmis dūšu, kas būs būs, ies tik uz priekšu. Tā nu iet abi – Krustiņš pa priekšu, velns kājas dimdinādams nopakaļ. Krustiņš iet un prāto. Dzeršana, ķīviņi un kautiņi krogā, nekā cita nevar atcerēties. Ir gan, brālīt, dzīvots uz nebēdu. Bet nu gals klāt, lieta skaidra, velns pēc dvēseles pakaļ gan! Tak tādā briesmu brīdī vismaz vēl aizsāktā pīpe jāizpīpē. Drebošu roku uzšķīlis kramu. Par laimi, tabaka bijusi sausa – pīpe sākusi kūpēt. Iet Krustiņš, palūr sāņus, tu brīnums, velnam arī pīpe mutē, tikai nemana ne uguns, ne dūmu. Posi, velnam varbūt šķiļamais ellē aizmirsies? Kas zina, varbūt pekles kungam savu kramu piedāvāt? Sadūšojies un teiks arī, bet mēle kā sakaltusi. Tik beidzot ar mokām izgrūdis: – Vai, vai ku – kungam ne – eva – jadzētu guns?
Velns papurinājis galvu un ierūcis, kas lizumniešu izloksnē izklausījies apmēram tā: – Mun pošam dag!- Un kā pūtis pa nāsīm zilu uguni, tā pīpe aizdegusies vienā rāvienā. Nu kā tad, velnam tak elles uguns vienmēr iekšās.

Tā pīpēdami soļojuši labu brīsniņu turpat blakus. Krustiņš jutis, kājas sāk tirpt un sirds sitas, ka vai pa muti gribētu izlēkt. Velns nesaka ne vārda, Krustiņš neuzdrīkstas. Tik domā, ja nu dzīvs paliek, tad – tad krogā vairs ne soļa! Pēdīgi velns sācis iet ātrāk un nu jau soļojis pāris soļus priekšā. Varbūt tagad laist ļekas vaļā? Bet varbūt velns taisni to vien gaida? Ko tur vari zināt, kas šitenādam kungam prātā. E, kas būs, būs. Ies tieši velnam pakaļ. Gājuši, gājuši. Cauri sila, kalnā augšā, Cepļa krogam garām – tur ne uguns spīdumiņa logā – un kā tikuši pie Gosupes, tā velns taisījis tādu kā lēcienu – hopā! – taisni Gosupē iekšā. Zila uguns vien nojukusi Krustiņam gar acīm. Atskanējis tāds kā pērkona grāviens. Uz rīta pusi Krustiņš pamodies turpat muklājā – tālumā dziedājis gailis. Krustiņš vēlāk citādi nevarot būt, velns laikam tās uguns piedāvāšanas dēļ pārdomājis, šo apžēlojis, vai varbūt pieklājība skaitās pie lielākiem elles netikumiem un kur tu ellē pieklājīgu ļaudi liksi? Tak Krustiņš gan no šitās tikšanās palicis pavisam cits cilvēks – tikai uz augstiem svētkiem iemetis pa čarkai. Citādi – rāvis tik ar slīperiem kā traks. Darbs, rau, labākais paņēmiens, lai nepītos ar nelabo.

Stāstītājs apklust. Vīri aizdedz pīpes un brīdi vēro mākoņu steigu vasarīgajās debesīs. 
– Zini ko? – Kalvītis saka, griežoties pie manis. – Tu tak esi mācījies to tēlniecības būšanu. Uzrausim to ragaini tepat uz akmeņiem! Redz, Gosupes krastā māli primā!
Lūk, nu tā šajā pusdienlaikā tapa pirmais Gosupes velna atveidojums mālā. Tēls par mīļu prieku garāmgājējiem noturējās ceļmalā veselu mēnesi. Kādu nakti velnam pienāca gals: dzērāji, garām ejot, velnu bija nomētājuši ar akmeņiem.
Doma par velna iemūžināšanu akmenī radās pāris gadu vēlāk. Pie Janīša tolaik vasaras atpūtā dzīvoja keramiķe Taira Holāpina. Saklausījusies teikas par Gosupes velnu, viņa uzmeklēja mani: būtu labi velnu atveidot paliekošā materiālā. Viņa apsolīja izgādāt arī atļauju no Kultūras ministrijas tēla uzstādīšanai.

Mūsu 2.CRP priekšnieks Rudzītis toreiz bija šīs distances ceļu meistars. Iededzies par velna atdzimšanu, ceļa meistars izkaroja nepieciešamos materiālus no 10.CER Madonā.
Ķērāmies pie idejisko metu izstrādāšanas abi ar T.Holāpinu. Metus apspriedām strādnieku sanāksmē. Tairas Holāpinas velna projektā nelabais attēlojās kā omulīgs resnītis ar govs purnu, manējā – baronīgs vecis ar Volfiem raksturīgu līku degunu.

Apspriede pieņēma manu velna projektu „Rīta gaiļa aizdziedātais velns”. Velnu aizdziedājis jaunā, mūsu laikmeta rīta vēstnesis, sludinot cilvēka uzvaru pār muklāju (kolhoza „Spars” meliorācija, mūsu jaunais ceļš pār staignāju), un velns nezina, kur sprukt – līst akmeņu kaudzē atpakaļ, vai vēl pablenzt uz zaļo kolhoza rudzu zelmeni muklāja vietā? Tā nu viņš tur vēl sēd un priecīgi tiekas ar daudzajiem apmeklētājiem diendienā.

Comments are closed.