Lācplēša dienā Lizumā pie Velēnas Draudzes skolas iedegās lāpas un gājiens uzsāka savu ceļu, nemanot sāka snigt pirmais sniegs. Baltās pārslas, rotājoties uguns gaismā, 11. novembra pēcpusdienai piešķīra gandrīz netveramu, svētsvinīgumu. Novembra saltumam lizumnieši lika pretī savu sirds siltumu, lai kopīgi pieminētu tos, kuru drosme reiz nosargāja mūsu zemi.
Gājiena vadītāja Gunāra Babra aicināta, gaismas virkne caur sniegputeni devās uz Velēnas baznīcu. Senā dievnama vēsajās velvēs mācītāja Ilgvara Matīsa vadītais svētbrīdis un Dairas Karoles spēlēto ērģeļu pārpasaulīgā skaņa aicināja uz mirkli apstādināt laiku, lai dziļā pietātē apjaustu brīvības patieso vērtību.
No dievnama gaismas ceļš vijās tālāk uz Gaujas kapiem, kur ziemīgo klusumu lepni un smeldzīgi modināja Lizuma Tautas muzikantu orķestra spēle. Šeit, kur mūža mierā dus divpadsmit brīvības cīnītāji, tika noliktas lāpas un iedegtas svecītes, kuru siltums kausēja tikko uzsnigušo sniegu un ienesa vakara mierā zeltainu gaismu.
Vakara emocionālo virsotni uzbūra paaudžu satikšanās. Otrās klases skolnieks Leo Vaivars ar bērna patiesumu un vīrišķīgu stāju norunāja dzejoli – tā bija nākamās paaudzes tīra, skaidra pateicība varoņiem. Tikpat dziļa un cilvēciski silta bija apstāšanās pie Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera V. Svikļa atdusas vietas. Svecīšu atspulgā klātesošie ieklausījās viņa meitas un mazdēla atmiņās par savu tēvu un vectēvu. Tā nebija tikai vēstures lappuse – tas bija dzīvs, mīlestības un cieņas pilns stāsts par cilvēku, kurš sevi bez atlikuma atdeva Latvijai.
Savukārt, pēcpusdienā mūsu pirmsskolā valdīja īpaša svētku noskaņa, jo par godu Lāčplēša dienai, kolektīvs, bērni un ģimenes locekļi pulcējās kopīgam lāpu gājienam, lai godinātu Latvijas brīvības cīnītājus un pieminētu tos, kuri ar drosmi, spēku un pašaizliedzību sargājuši mūsu dzimteni.
Bērnu rokās iemirdzējās mazās liesmiņas, kas simbolizēja gaismu, ticību un mīlestību pret Latviju! 
